Jānis Aleksandrs Celmiņš

Viestura ordeņa kavalieris, pēdējais Tēvzemē dzīvojušais Latvijas Karaskolas virsnieks leitnants Jānis Aleksandrs Celmiņš (22.05.1917. – 20.04.2015.) nesagaidīja savu 98. dzimšanas dienu. Tā būtu pienākusi 22. maijā.   Jāņa vecāki nāk no Skultes puses. Tēvs strādnieks, māte lauksaimniece. Jānis dzimis 1917. gada 22. maijā.

1920. gadā kopā ar vecākiem viņš dzīvo Jūrmalā, Bulduros; mācās pamatskolā; tad pārnāk uz Rīgu un beidz 1. Rīgas pilsētas pamatskolu. Ģimenē bez Jāņa ir divas māsas – Herta, vecāka par Jāni, Ilga – jaunākais bērns.

 

1929. gadā Jānis iestājas Rīgas pilsētas 1. (angļu) ģimnāzijā. Aktīvi iesaistās skautu kustībā, beidz jauniešiem domātus gida un pirmās palīdzības kursus, piedalās vairākās ārvalstu skautu nometnēs; nodibina draudzīgus kontaktus ar skautiem, kas pēc daudziem gadiem nākotnē kļūst ļoti svarīgi.

Pēc ģimnāzijas beigšanas 1937. gadā kā brīvprātīgais piesakās Latvijas armijā. Jaunkareivja apmācību iziet 2. Liepājas kājnieku pulkā.

1938. gada sākumā beidz instruktoru rotas kursu; kaprāļa dienesta pakāpē tiek nosūtīts uz 3. Jelgavas kājnieku pulku; tad tiek komandēts uz virsnieku vietnieku kursiem Daugavpilī. Kursantus tur māca Latvijas Karaskolas virsnieki.

 

1938. gadā iesniedz lūgumu uzņemt viņu Latvijas Karaskolā. To Jānis beidz kā leitnants 1940. gada 27. jūlijā. Tas ir pēdējais Latvijas Karaskolas izlaidums pirms Latvija zaudē savu neatkarību.

Jāni iedala Auto-tanku brigādē un nozīmē prettanku motorizētajā divizionā Rīgā; vada komandiera palīgs.  

1940. gada septembrī brigādi izformē un inkorporē sarkanās armijas 24. teritoriālā korpusa 183. strēlnieku divīzijā, atsevišķajā motorizētajā prettanku lielgabalu bataljonā ar dislokāciju Slokā. Jānis ir vada komandiera palīgs. Decembrī viņu nozīmē par Slokas pamatskolas vecāko klašu militāro apmācību (zēniem) skolotāju, slēpošanas instruktoru.

 

1941. gada janvārī Celmiņu nozīmē uz tanku korpusa apkarošanas kursiem Tukumā.

  Apmēram nedēļu pirms Vācijas-PSRS kara sākšanās viņam kopā ar sava vada karavīriem izdodas izbēgt no Litenes nometnes.   Lūk, ko Jānis raksta savā autobiogrāfijā: “Biju ļoti aktīvs, bet sāku domāt, redzot un dzirdot, kas notiek man apkārt – sāku savas domas izteikt tuviem Karaskolas (arī ģimnāzijas) beigušiem draugiem, ka kaut kas draudošs guļ pāri mums un par to ir jādomā jau laikus… Nolēmām (ar draugiem) regulāri satikties un rīkoties jau laikus, lai nebūtu situācijas, kurai nav risinājuma – mēs esam vērtīgi savas tautas pārstāvji, un ir gudrība izdzīvot, kalpot savai tautai un neļauties samalties starp divu lielvalstu kara akmeņiem. Mani brīdināja kāds labs draugs, kura tēvs bija augsts funkcionārs komunistu administrācijā – lai es nekur nerunāju par politiku, jo varbūt ir cerība nacionāliem latviešiem kaut kā izdzīvot, karš tuvojas – viņš teica, neļaujies nokļūt starp spīlēm, kurās nav izejas.” … Jūlijā atgriezos Rīgā… Iestājos Latvijas Universitātē Arhitektūras fakultātē. Studijas sāka palikt apgrūtinošas nedrošības ziņā un dažādu okupācijas varas iestāžu rīkojumu dēļ… Sāku domāt par nākotni. Sevis un citu jaunekļu – tautas dzīvā spēka – saglabāšanu. Tie būs vajadzīgi rīt, parīt, pēc kara.”  

1944. gada pirmajā pusē Jānis ar labu paziņu palīdzību, līdzdarbību un līdzekļiem iegādājas zvejas laivu. Sameklē divus jūras braucējus zvejniekus. Mazā ciemā starp Roju un Upesgrīvu noorganizē apmetni (bāzi). Laiva no Rīgas devās uz Ventspili, neiebraucot ostā, jo vācieši ostu stipri uzraudzīja. Laiva gaidīja ārpus ostas vakara krēslā, it kā zvejojot, apm. 1 km no bākas uz Liepājas pusi. Droši, jauni vīri, studenti, draugi, kuriem draudēja mobilizācija, represijas ostas malā sakāpa divās airu laivās ar 4 airētājiem un tumsas aizsegā sasniedza ostas vārtus, lēnām gar moliem izslīdēja jūrā, sasniedza gaidošo motorlaivu.

  Tas bija pirmais brauciens uz Gotlandes salu Zviedrijā. Veiksmīgs. Celmiņš Stokholmā ar prof. F. Baloža un sūtņa Somijā Tepfera gādību iegūst uzturēšanās atļauju Gotlandes salā, arī atļauju iebraukt un izbraukt ar cilvēkiem, kas bēga no Baltijas. Saņēma personālapliecību, ka viņu sauc Laimonis Petersons, un ka viņš ir Gotlandes zvejnieks. Tādi braucieni pāri Baltijas jūrai ar bēgļiem no Latvijas bija vairāki.   Jānis Celmiņš dzīvo Stokholmā, strādā; pa vakariem mācās, arī pašmācības ceļā, interjera dizainu, rietumu mākslas virzienus. Iepazīstas ar stokholmieti, ārlietu dienesta ierēdni. Seko laulība. Sievu komandē uz Spāniju. Ir 1946. gads. Tas ir pirmais Jāņa ceļojums cauri Vakareiropai. Kopš šī pirmā ceļojuma viņš apbraukājis Eiropu neskaitāmas reizes, iemīlējis Eiropas mākslu, kultūras dārgumus, muzejus.  

1956. gadā Jānis kopā ar sievu dodas uz Ameriku. Dzīvo Vašingtonā, pēc tam Ņujorkā. Jāņa un dzīvesbiedres ceļi šķiras.

 

1961. gadā iegūst ASV pavalstniecību. Strādā, pašmācības ceļā studē dažādas mākslas; ir interjera arhitekta palīgs. Daudz ceļo. Iekārto, apmeklē interjera izstādes, darbojas ar visu mūsdienīgo un aktuālo lietišķās mākslas un dizaina jomā. Kolekcionē mākslas priekšmetus, gleznas, porcelānu, gravīras, sudrablietas. Uzceļ personīgo māju.

 

1971. gadā iepazīstas ar pievilcīgu holandieti. Jānim izdodas pirkt un pārdot antikvārus priekšmetus. Viņš reģistrē Holandē firmu.

 

1991. gadā Jānis pirmo reizi pēc garajiem prombūtnes gadiem iebrauc Rīgā. Viņa nodoms – pa vasaru dzīvot Latvijā, būvēt māju un dzīvi pēc savas gaumes.

 

1993. gadā pieprasa Latvijas pilsonības atjaunošanu. Latvijas pasi saņem 1995. gadā.
1994. gadā kopā ar māsu Vācijā aktīvi strādā daudzbērnu ģimeņu meklēšanā un pabalstīšanā.
1995. gadā izdeg māja ASV. Sadeg lielākā daļa no Jāņa mākslas kolekcijas. Un viņš pašrocīgi raksta: “No jumta jau nelecu, saņemos un turpinu dzīvi Latvijā. Man ir laba veselība. No gaisa tā jau nekrita… Un es kā īsts eiropietis pārvaldu 5 valodas…”

 

2002. gadā Jānis Celmiņš iestājas Latviešu virsnieku apvienībā (LVA).

Ir šarmants, galants virsnieks, interesants stāstītājs. Un viņam ir daudz ko stāstīt. Par audzināšanu Latvijas Karaskolā, par pieredzēto pasaulē, par gleznām. 2006. gada 13. oktobrī Jānis uzrunāja klausītājus Okupācijas muzejā, Jāņa Zvaigznes pirmās grāmatas “Kas ir Litene” atvēršanas svētkos. Pie sirmā virsnieka ciemojusies partijas “Visu Latvijai!” jauniešu grupa. 2010. gada vasarā kopā ar LVA virsniekiem Celmiņš bija Ventas krastmalā Ventspilī, un Kurzemes puses vējš atgādināja senos bīstamos laivu ceļus uz Gotlandi turp un atpakaļ – Jānim laimējās, laivu nesabombardēja ne krievu, ne vācu lidmašīnas, to nenogremdēja karotāju zemūdenes.     Drosmīgs, savos spriedumos patstāvīgs, gudrs, darbīgs un sirsnīgs latviešu virsnieks turpinās dienēt Aizsaules pulkos. Tiem, kas leitnantu Jāni Celmiņu pazina, paliks atmiņā viņa gaišums un neparastums. Nacionālās aizsardzības akadēmijas kadeti un mācībspēki atcerēsies leitnanta Celmiņa vēlējumu 2010. gada Melnās kafijas vakarā ‒ jaunībā mācīties visu, kas iespējams, sportot, norūdīties un būt patstāvīgiem savos spriedumos.     Tuvākos draugus leitnants visu mūžu izvēlējies pats. Lai Jāņa sirsnība stiprina viņa mūža nogales drauga Mārītes un Mārītes ģimenes gaitas!     Sagatavoja: atv. kapteine Sarma Līne