Latvijas valsts vienaudzis Tālivaldis Bērziņš

  Jūras spēku virsniekam, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalierim, Viestura ordeņa virsniekam, ar 1991. gada Barikāžu Piemiņas zīmi apbalvotajam ilgstošajam LVA valdes priekšsēdētājam virsleitnantam Tālivaldim Bērziņam šī gada 18. februārī simtā dzimšanas diena. II Meža kapos Tālivalža Bērziņa atdusas vietā Latvijas patriota piemiņu godināja meita Sandra, mazdēls Reinis, Latviešu Virsnieku apvienības biedru grupa un talantīgā kordiriģenta savulaik vadītā bijušās Pionieru pils kora dziedātāji. Lai Tālivalža Bērziņa mūža gājumu atmiņā un pārdomās atsauc LVA biedra atv. kapteiņa Andra Kļaviņa raksts 2004. gada 14. decembra laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”.

Viestura ordeņa komandieris, karavīrs un mūziķis 

joprojām ierindā

Latviešu virsnieku apvienības priekšsēdētājs Tālivaldis Bērziņš dzimis tai pašā gadā, kad mūsu valsts. Plašuma un brīvības sajūtu viņš sakās iezīdis ar mātes pienu, jo pasaulē ir nācis Lazdonas pagastā, pašā Vidzemes augstienes sirdī. Tālivalža vecāki bija skolotāji Luda Bērziņa dibinātajā ģimnāzijā Dubultos, bet Brīvības cīņu laikā līdz ar bēgļu straumi nokļuva Madonas pusē. Ievīstīts starp diviem kopā sadiegtiem dūnu spilveniem, bēgļu ceļos pabijis arī mazais Tālis. Profesors Jāzeps Vītols apprecējās ar T.Bērziņa mātes māsu Anniju. Augot inteliģentā vidē, kur apgrozījās mūziķi un citu mūzu kalpi, Tālivaldis droši vien būtu turpinājis senču taku, ja neiejauktos karš un ceļā nestātos paša jaunekļa spītība.

Iemācies zemi art, pēc tam varēsi kuģot

Vēl mācoties Rīgas 2.ģimnāzijā, Tālivaldis ultimatīvā tonī paziņoja mātei, ka viņš būs jūrnieks. Māte bija neizpratnē, jo dēls ģimnāzijā diriģēja kori, vadīja zēnu dubultkvartetu un spēlēja teātri, reizē būdams dramatiskās kopas režisors, aktieris un skatuves strādnieks. Viņa skolotājs ģimnāzijā bija Artūrs Bobkovics – slavenais mūziķis, viens no pirmajiem latviešu simfoniskā orķestra diriģentiem. Un Tālivaldi viņš sauca par savu brīnumbērnu. Māte visiem spēkiem centās dēlu novirzīt no romantiskās aizraušanās. Viņa teica: “Latviešu tauta ir zemnieku tauta, iemācies zemnieku darbu, un tad runāsim tālāk.” Un Tālivaldis divus gadus laukos mācījās zemi kopt. Pēc tam māte pati palīdzēja dēlam gadu pirms ģimnāzijas beigšanas, 1936.gada vasarā, “uzmunsturēties” par jaunāko matrozi uz kuģa, kas no Rīgas veda kokmateriālus uz Holandes ostām. T.Bērziņš atceras, ka toreiz uz rudens pusi bocmanis viņu pamācījis, lai metot to ģimnāziju pie malas un ejot uz jūrskolu. Bocmaņa labvēlību jauneklis bija izpelnījies, nereti glābjot kuģa darbu vadītāja ādu, kad viņa vīri, kam “vajadzēja rīkoties ap tvaika vinčām, lai koki riktētos rūmē, bija pārāk sev uzdzinuši ruma tvaiku un bija pilnāki par piekrautu baržu”.

Jūras kadets

Tālivaldis Bērziņš bija to kadetu vidū, kuri Latvijas Karaskolā iestājās 1937.gada rudenī. Jau kopš 1935.gada jaunos jūras spēku virsniekus te sagatavoja pēc jaunas četrgadīgas programmas. Bija instruktoru apmācība 4. Valmieras kājnieku pulkā, vasaras prakse uz kara kuģiem, mācības Krišjāņa Valdemāra jūrskolas tālbraucēju stūrmaņu klasē, bet trešajā gadā – tālbraucēju kapteiņu klasē, prakse uz mīnu diviziona kara kuģiem. Sākumā jaunos jūras kadetus pamatzinībās ievadīja nesen Francijā jūras skolu beigušais leitnants Juris Spāde, slavenā admirāļa brāļadēls. Sākot ar otro mācību gadu, topošie kara jūrnieki Karaskolā mācījās pēc īpašas programmas. Tālivaldis Bērziņš, kā arī Aleksandrs Jansons un Vladimirs Kalvis-Knostenbergs līdz padomju okupācijai paspēja pabeigt Krišjāņa Valdemāra jūrskolu Klīversalā un vasaras mācību praksi uz mīnu diviziona kuģiem, kā arī tālbraucēju stūrmaņu un kapteiņu klasi. Pienāca Latvijas okupācijas gads. Tālivaldim Bērziņam atmiņā spilgti saglabājušies Latvijas kara flotei traģiskie 16. un 17.jūnija notikumi, kad Daugavgrīvā pie Mangaļsalas, stāvot uz “Virsaiša” klāja, nācās izpildīt pavēli “nepretoties, bet sagaidīt pēc flotes starptautiskiem noteikumiem” padomju kara floti ar kreiseri “Kirovs” priekšgalā. Nekas cits neatlika, kā nostāties ierindā uz klāja un ar karoga nolaišanu un pacelšanu sveikt iebrucējus. Bērziņa tēvs Jānis, kas bija izcils svešvalodu skolotājs, okupāciju tā pārdzīvoja, ka dabūja insultu, no kura arī neatkopās līdz savai nāves stundai 1944.gadā. Latvijas okupāciju šie kadeti pārdzīvoja, atrodoties praksē uz kuģiem, kurus krievu zemūdeņu pavadībā no Bolderājas evakuēja uz Liepājas ostu. Sirmais jūrnieks atceras: “Pa ceļam “Viesturam” kaut kas sagāja grīstē ar mašīnām. Tiklīdz tas samazināja gaitu, krievu konvojs pamatīgi uztraucās. Kad nonācām Liepājā, bijām pārsteigti par krievu rūpēm – ēdināja četrreiz dienā, pienu varēja dzert, cik lien. Citādi to nevarējām uzglabāt, kā lielā kannā, kas piesieta zvāļojās aiz borta. Vakarā jau bija sviests. Krievi gribēja mums, latviešu jūrniekiem, parādīt, cik laba dzīve pie viņiem. Bet tas bija īslaicīgi.” Par jūras spēku leitnantiem trīs kadetus paaugstināja 1940.gadā, pieskaitot Karaskolas 14.izlaidumam. Mazliet vēlāk krievi lika izvēlēties – turpināt mācības Ļeņingradas kara jūrskolā vai demobilizēties. Kadeti izvēlējās pēdējo.

No Staraja Rusas līdz Dancigai

Tālivaldi Bērziņu 1943.gada decembrī iesauca Latviešu leģionā un iedalīja 15.divīzijas zenītartilērijā. Jau 1944.gada februārī viņš bija frontē un piedalījās kaujās pie Staraja Rusas. Vladimirs Kalvis-Knostenbergs, kurš brīvprātīgi aizgāja leģionā, jau bija kritis. Tika izstaigāts Latviešu leģiona kauju ceļš, piedzīvota 16.marta abu divīziju kopējā kauja pie Sapronovas augstienes 93.4, pie Veļikajas upes, tālāk Kurzemē pie Džūkstes, Bikstiem, Lestenes. Bērziņa divizions kara beigās kā atsevišķa vācu 506.korpusa atbalsta vienība aizgāja līdz Dancigai un kapitulācijai. Jautāts par izjūtām, kādas viņu pārņem mūsdienās, iegriežoties Lestenes Brāļu kapos, Tālivaldis Bērziņš klusē. Viņa brālis leitnants Alnis guļ Džūkstē. Leģionā pārsvarā bija jauni zēni – iepriekšējā kursa jūras kadeti. Starp iesauktajiem bija Eiropas čempions ātrslidošanā Alfons Bērziņš, profesora Luda Bērziņa dēls Jānis un daudzi citi. Pēc kapitulācijas T. Bērziņš kopā ar cīņu biedriem gribēja iet mežā, bet nepaguva. Viņš nokļuva Jelgavā gūstekņu nometnē un tika nosūtīts uz Tulas ogļraktuvēm. No elles rīkles Bērziņš “ticis izspļauts“ jau 1946.gada maijā kā “norakstīts nomiršanai”. Tomēr Baltijas jūras vēju rūdītā miesa un gars palīdzēja izdzīvot.

Atgriešanās pie Jāzepa Vītola

Pēc ilgstošas ārstēšanās un neziņas, dzīvošanas pie dažādiem, pat svešiem cilvēkiem Dieva palīdzība Tālivaldim Bērziņam panākusies pretī pa Krišjāņa Barona ielu. Kāds no satiktajiem Konservatorijas mācībspēkiem viņam teicis: ”Jūs taču esat no profesora Vītola dzimtas, nāciet uz Konservatoriju!” Tā karu pārdzīvojušais jauneklis iestājās Latvijas Konservatorijā (tagad Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmija), kuru pabeidza 1953.gadā. Sākās diriģenta darbs daudzu gadu garumā, kas turpinās vēl šodien.

Kadets spēj visu!

Nākot Atmodai, atjaunojās saites ar cīņu biedriem, ar latviešu virsniecību un Latvijas Jūrnieku savienību un studentu korporāciju “Fraternitas Lataviensis”. Kopš 1995.gada Tālivaldis Bērziņš ir Latviešu virsnieku apvienības priekšsēdētājs. Vīru cieņu un uzticību viņš iemantojis ar savu inteliģenci, toleranci, trāpīgo humoru un prasmi rūpēties par daudz cietušo apvienības vecāko paaudzi. Inteliģence, patriotisms, tautas vēstures izzināšana – tās ir vērtības, pēc kurām pieredzējušo virsnieku apvienības vadītājs mudina tiekties jaunos leitnantus. Dažreiz, piesitot pie lielgabala lādiņa čaulas, kas stāv uz viņa galda, atvaļinātais Latvijas armijas virsleitnants atgādina arī kādam no sirmot sākušajiem. Kad Bērziņš ierunājas par gadu nastu un apsver iespēju virsnieku apvienības vadību uzticēt kādam gados jaunākam, vīri to negrib ne dzirdēt. Tad T.Bērziņš nopūšas un saka: “Kadets spēj visu! Tā mums Karaskolā mācīja.” Darbs nav viegls, jo Latviešu virsnieku apvienībā ir desmitiem biedru, sākot ar elles ugunis pieredzējušiem kauju virsniekiem un beidzot ar ģenerāļiem, dažāda ranga virsniekiem tuvās un tālās mītnes zemēs. Citi ir gados, kas prasa aprūpi, ar citiem jāuztur saikne sarakstoties, jaunajiem jāpalīdz veidot stāju, saglabāt iedibinātās tradīcijas, diemžēl citi ar militāru godu jāaizvada pie kritušajiem kauju biedriem. T.Bērziņš ar saviem tuvākajiem palīgiem pratis uzturēt vecajos vīros možu garu, radīt reizi nedēļā mazus svētkus reizē ar darbošanos dažādās iespēju jomās, jo apvienības mājvietā katru trešdienu ir krēslu trūkums. T.Bērziņš ir arī nepārspējams apsveikuma vārdu sacerētājs. Kopš 1993.gada viņš vada Nacionālo karavīru biedrības kori “Tēvija”, kurā dzied kupls veco karavīru pulks un par koncertmeistaru strādā Jānis Miķelsons, tautā plaši pazīstamās dziesmas “Paliec sveika, baltā bērzu birze” autors. Savā 85.dzimumdienā, kad sirmo virsnieku Latviešu virsnieku apvienībā sveica arī NBS komandieris kontradmirālis Gaidis Andrejs Zeibots un brigādes ģenerālis Raimonds Graube, jubilārs nolasīja, kā viņš pats sacīja, kāda deviņpadsmitgadīga jaunekļa patriotiskas dzejas mēģinājumus. Dzejoli, kas garus gadus bija glabājies dzimtas arhīvos Amerikā, iepriekšējā vasarā uz Latviju bija atvedusi Vītolu dzimtas atvase. Rīgas 2.ģimnāzijas audzēknis Tālivaldis Bērziņš dzejoli rakstījis 1936.gadā. Tajā ir rindas:

“Vēl kamēr ozoli Latvijā zels Un Daugava jūrā vēl viļņus vels – Vēl Saule un Mēness, Vēl zvaigznes būs, kas mirdz, Arvien vēl pukstēs Latvieša sirds.”

Atv. kapteinis Andris Kļaviņš