Seržants Majors Zigurds Lieljuris
19. 01. 1931. Jelgavā- 08.08.2023. Ņudžersijā
Pie dažādu tautību ieroču brāļiem aizsaukts leģendārais latviešu karavīrs Zigurds Lieljuris. Nav zināms vai vēl kāds no latviešiem , kurš, kā viņš pats sacīja, uzvilcis kara zābakus padsmit gadu vecumā, ar Dieva žēlastību bija pratis saglabāt galvu uz pleciem, Kurzemes cietoksnī, bet vēlāk divreiz dodoties uz Koreju un divreiz Vjetnamas karā. Un nevis kādās armijas aizmugures apgādes nodrošinājuma daļās, bet kopā ar kareivjiem, būdams, vada vai rotas komandieris vai arī virsnieku tuvākais padomdevējs pozīcijās, uzbrukumos un speciālos uzdevumos.
Zigurds Lieljuris dzimis 1931.gadā Jelgavā Latvijas Brīvības cīņu un Latviešu leģiona virsnieka, ar Viestura Ordeni ar šķēpiem un Dzelzs krustu apbalvotā, Augusta Lieljura ģimenē. Otrā pasaules kara laikā Zigurds, būdams tikai trīspadsmit gadus vecs, bet liela auguma, prata iekārtoties kara slimnīcā, kur strādāja viņa māte. Kopā ar šo slimnīcu, veicot dažādus darbus, Zigurds nokļuva pie leģionāriem Kurzemes cietokšņa frontē un vēlāk Vācijā. Pēc kara Zigurds brīvprātīgi iestājās dienestā angļu sardzes vienībās, bet 1951.gadā izceļoja uz ASV. Jau nākamajā gadā Zigurdu iesauca amerikāņu armijā. Pēc apmācībām Z. Lieljuris jau bija Korejā, 7. korejiešu divīzijai piekomandētā sapieru bataljona grupas komandieris kaujās Ziemassvētku kalnā. Šajās lielkaujās, dažās pat mēneša garumā, latviešu karavīrs cīnījās plecu pie pleca ar korejiešu un amerikāņu vīriem, parādot drosmi un varonību, saņemot pirmos apbalvojumus. Pieredzētas un pārdzīvotas gandrīz simts kaujas — vairāk nekā kāds cilvēks šķiet varētu izciest. Vienu no neskaitāmiem apbalvojumiem Zigurds saņēma par drosmi kādā kaujā, kad krita trešdaļa rotas un arī tās komandieris, un Lieljuris pārņēma rotas vadību un ar drosmīgu manevru uzvarējis kauju, glābjot karavīru dzīvības. Zigurdu Lieljuri apbalvoja ar vienu no augstākajiem ASV kauju nopelnu apbalvojumiem — Bronzas zvaigzni ar ozola lapām.
Atgriežoties no kara darbības vietām Korejā, Lieljuris bija gan instruktors un padomdevējs bataljona štābā Vācijā, gan dažādās ASV pavalstīs. 1958. gadā Zigurds salaulājās ar Ģertrūdi, bet 1962. gadā tika otrreiz komandēts uz Koreju 7. kājnieku divīzijā. Pēc gada Lieljuris tika atsaukts uz Ameriku, lai Fort Diksā , Ņūdžersijā, savu bagāto kauju pieredzi nodotu jaunajiem karavīriem. 1966. gadā seržanta majora dienesta pakāpē Lieljuris devās jaunā ellē- Mekongas džungļos Vjetnamas karā. Un arī šajās cīņās, par kurām viņš ar atzinīgiem vārdiem atzina ienaidnieka cīnītāju prasmi, latviešu karavīrs izcēlās ar varonību, nopelnot vēl vienu Bronzas zvaigzni….Bet tikmēr Eiropā dārd kāpurķēdes Prāgas ielās un Zigurds Lieljuris tiešā ceļā no džungļiem lidoja uz Vāciju kā pieredzējis kadrs pretizlūkošanas darbā. 1969. gadā seržanta majora dienesta pakāpē Lieljuri atkārtoti komandē uz Vjetnamu un viņš, dienot slavenajā 101. Izplētņlēcēju divīzijā “Kliedzošie ērgļi”, vēl divas reizes saņēma varonības zīmi Bronzas zvaigzne ar ozola lapām. Zigurda Lieljura 30 gadu dienests ASV Bruņotajos spēkos un varonība kauju laukos ar 44 apbalvojumiem nevarēja paiet secen augstākajai militārajai vadībai, un dienesta pēdējā desmitgadē Pentagons Lieljurim uzticēja savu milzīgo pieredzi un zināšanas nodot nākamajiem virsniekiem Ņūdžersijas Seton Hall universitātē, bet 1981.gadā viņu iecēla par Ņūdžersijas Apakšvirsnieku un instruktoru Akadēmijas komandantu. Pēc aiziešanas no aktīvā dienesta Zigurds Lieljuris savus spēkus un zināšanas veltīja darbam sabiedriskajās organizācijās, iesaistījās Latvijas Aizsardzības darba grupā, kura sniedza nenovērtējamu palīdzību Latvijas Bruņoto spēku atjaunošanā ceļā uz iestāšanos NATO.
Pāri šiem atvadu vārdiem staros piemiņa krietnam un neparasti drosmīgam vīram, savai zemei uzticīgam latviešu karavīram, kas lielas valsts Bruņotajos spēkos cīnījās un parādīja latviešu karavīra neizmērojamo izturību un prasmi cīņā pret komunisma rēgu, pret kuru latviešu karavīri dažādos laikos cīnījušies dažādās frontēs. Zīmīgi, ka Zigurds, būdams vēl zēna gados, brīvprātīgi pieteicās latviešu leģionā, tad angļu sardžu rotā un vēlāk devās kopā ar karavīriem visīstākajā peklē, kā viņš pats raksta:”Es biju tas, par ko citi negribēja būt/ es biju tur, kur citi baidījās iet/ un darīju to, ko citi nevarēja padarīt…Es ticēju, ka to daru, lai kādreiz man nebūtu jākaunās, ka esmu bijis LATVJU KARAVĪRS!”
Dzīvesbiedres Ģertrūdes, meitas Sindijas Intas, dēlu Zigurda Kārļa, Haralda Ilmāra, mazbērnu, tuvinieku un draugu sērās līdzi jūt
Latviešu virsnieku apvienības biedri un kpt.(atv.) Andris Kļaviņš
