Oskars Baltputnis

Pēdējais Latvijā dzīvojušais Daugavas Vanagu dibinātājs, Atzinības krusta kavalieris virsniekvietnieks Oskars Baltputnis Aizsaules pulkos   Elegantā un staltā virsniekvietnieka Oskara Baltputņa mūža gadu gājuma stāsts varētu piepildīt pabiezu grāmatu. Vienmēr darbīgs, mērķtiecīgs, protot soli pa solim īstenot iecerēto, visu savu apzinīgo mūžu bijis sabiedriski aktīvs neatkarīgas Latvijas valsts patriots. 1945. gadā karagūstekņu nometnē Cēdelgemā, Beļģijā, piedalījies organizācijas Daugavas Vanagi (DV) dibināšanā. Šogad 8. jūlijā šīs organizācijas mūža biedrs ar DV Zelta nozīmi pie žaketes atloka iesoļotu mūža 94. gadskārtā. 40 gadus vadījis Daugavas Vanagu Hamburgas nodaļu, bijis Daugavas Vanagu Vācijas valdes Kultūras nodaļas vadītājs. Pēc atgriešanās Latvijā ‒ aktīvs DV majora Ernesta Laumaņa nodaļas biedrs. Tādu kopš 1993. gada Oskaru Baltputni pazīst, mīl un ciena Latviešu virsnieku apvienība (LVA).   Oskars dzimis 1921. gada 8. jūlijā Vecpiebalgā kā trešais, jaunākais, bērns. Bez Oskara ģimenē uzaugušas divas vecākās māsas. Pēc Pirmā pasaules kara ģimene dzīvojusi Daugavgrīvā, kur mantota vectēva ģimenes māja. Tajā vecāki atvēruši pārtikas preču veikalu, un saimniekojot skolojuši bērnus, veidojuši dzīvi. Pamatskolu Oskars beidzis Bolderājā. Mācījies Rīgas pilsētas amatniecības skolā; no 1938. gada līdz 1942. gadam – Raiņa vakara ģimnāzijā. 1942. gadā iestājies Latvijas Universitātes Dabas zinātņu un matemātikas fakultātē, dabas zinātņu nodaļā. Otrā pasaules kara apstākļu dēļ studijas palikušas nepabeigtas. Jau agrā jaunībā Oskars sācis darba gaitas – vispirms vecāku pārtikas veikalā, pēc tam Rīgas metāla amatnieku koppārdošanas kooperatīvā. Otrais pasaules karš izkaisīja Oskara tuviniekus – pēc kara beigām vecāki un jaunākā māsa dzīvojuši Austrālijā; vecākā māsa – Kanādā. Tagad visi miruši.  

1941. gada 1. jūlijā Oskara Baltputnis kopā ar citiem ģimnāzistiem brīvprātīgi pieteicās sargāt Rīgas tramvaju depo. Pēc tam – Bolderājā piedalījās kapteiņa Pētera Vīlipa vadītajā pašaizsardzības grupā Daugavgrīvas cietokšņa un Mangaļsalas apsardzībā; vēlāk ‒ 277. bataljona robežapsardzības uzdevumos Latgalē. Ar 1942. gada 1. maiju viņa rota tika pārskaitīta Latviešu leģiona 19. divīzijā.

Seko īsas apmācības Lugas apkārtnē, tad – fronte Volhovas purvos, (toreiz) pulkvežleitnanta Kārļa Lobes pulkā. Kā rotas ziņnesis Oskars reāli piedzīvoja visas izjūtas, ko nozīmē izpildīt dienesta uzdevumus sīvu kauju apstākļos. Pēc Volhovas viņu norīko uz brigādes štābu, ieskaita grupā nosūtīšanai uz junkurskolu Toelcā un pirms tās nopietni apmāca un trenē. Nosūtījums uz junkurskolu aizkavējās – 1942. gada 18. novembrī Latvijā tiek izsludināts jaunkareivju iesaukums, kas pēc īsām apmācībām paredzēts brigādes papildinājumam Ļeņingradas aplenkuma frontē. Oskaram kopā ar vēl četriem viņa grupas puišiem, kas prot vācu valodu, jāpavada jauniesauktie uz Lugu Krievijā, lai viņi tur strādātu kā tulki-apmācītāji. Atgriešanās Rīgā izpaliek. Ziemeļarmijas atkāpšanās gaitā Oskaram uzdod vadīt izlūku grupu izveidotajā jauniesaukto rotā. Izlūkuzdevums tiek izpildīts. Atkāpšanās kaujā Oskaru ievaino, pa etapu nosūta uz Rīgu, novieto Jēkaba kazarmās. Pēc izveseļošanās viņu norīko par vada komandieri 2. pulka 6. rotā. Uzbrukuma kaujā Oskaru ievaino vēlreiz. Viņš nokļūst kara lazaretē, tiek pārsūtīts uz Rēzekni, tad – uz Šauļiem, vēlāk – uz Jelgavu. 1944. gada jūlija beigās Oskaru no lazaretes izraksta, ar norādi doties uz karavīru pulcēšanās vietu tālākai nosūtīšanai uz atveseļošanās rotu, vai – uz savu vienību. Jelgavu nepārtraukti bombardē. Pulcēšanās vietā instruktoru nav, precīzu ziņu par frontes stāvokli arī nav. Oskars kopā ar kādu seržantu dodas uz Rīgu. Par 16. martā kaujā veikto pretuzbrukumu Oskars Baltputnis Annas ielā saņem apbalvojumu – II šķiras Dzelzs krustu. No Rīgas, sava bijušā rotas komandiera vltn. Olģerta Vinklera aicināts, Oskars ar siļķu zvejas kuģi nokļūst Liepājā. Karavīri dzīvo Liepājas Karaostas kazarmās. Izpildot priekšniecības pavēli, kurā karavīriem dota iespēja izvēlēties – doties uz Vāciju vai Kurzemes fronti, Baltputnis nolemj cīnīties frontē un nokļūst pulkvežleitnanta Rūdolfa Kociņa komandētajā 44. pulkā Kurzemē. Piedalās visās sešās Ziemassvētku lielkaujās Džūkstes, Lestenes, Rumbu māju, Jāņkroga, Bērzupes un Bikstu stacijas apkārtnē. Par kaujās izrādīto drosmi un varonību apbalvots ar I šķiras Dzelzs krustu. Atkāpšanās kaujā 1945. gada martā Oskaru ievaino. 4. aprīlī viņu ar kuģi nosūta ārstēties uz Svinamindi, Vācijā. Kara beigas un Vācijas kapitulāciju Oskars sagaida Lundenā. Līdz 1946. gada 16. martam Baltputnis atrodas gūsta nometnē Cēdelgemā, Beļģijā. Tur 1945. gada 28. decembrī, nodibinoties latviešu karavīru aprūpes organizācijai Daugavas Vanagi, arī sākās likteņa un Oskara paša izvēlētā saistība uz mūžu būt Daugavas Vanagam un pildīt pulkveža Viļa Januma teikto: “Neaizmirstiet, ka mums Latvijas karogs ir jāpārnes Dzimtenē!” Pēc atbrīvošanas no gūsta Oskars strādājis dažādus darbus gan bēgļu nometņu administrācijā, gan angļu sardžu vienībā. Emigrācijā Vācijā neklātienē studējis grāmatvedību Banku akadēmijā un nobeidzis studijas, iegūstot bilancgrāmatveža tiesības. No 1954. gada līdz aiziešanai pensijā 1986. gadā strādājis Vācu-Dienvidamerikāņu bankā. Bevernas bēgļu nometnē, Vācijā, Līgo dienā, 1948. gada 23. jūnijā, salaulājies ar Veltu Dzidru Roni. Ģimenē izaudzināts un izskolots dēls Juris Imants, kā arī audžu dēls Arvīds. Sievas tēvu, leitnantu Arvīdu Roni, Latvijas atbrīvošanas cīņu dalībnieku, 1941. gadā nošāva čeka; viņš apbedīts Baltezera kapos. Leitnanta Arvīda Roņa piemiņai ar gadiem sakuplos O. Baltputņa 2011. gadā gādāts un Likteņdārzā iestādīts ozols.  

2012. gada novembrī Apriķu pamatskolas un vēl piecu Aizputes novada skolu skolnieki un skolotāji, arī apkārtnes iedzīvotāji, ar cieņu un interesi klausījās sirmā, iznesīgā virsnieka stāstījumu par karā piedzīvotajām epizodēm un nepieciešamību jaunības gados izkopt sevī pienākuma un atbildības apziņu pret savu valsti, mācīties, sportot, augt veseliem un gudriem, kļūt par darbīgiem un atbildīgiem savas tautas un valsts sabiedrības locekļiem. Pēc šīs tikšanās O. Baltputnis saņēma gan Apriķu pamatskolas, gan Aizputes novada pašvaldības sirsnīgu pateicību.

Līdzīgi Oskara Baltputņa stāstījumi notikuši daudzviet Latvijā, un skolnieki tos uzņēmuši ar ieinteresētību. LVA lepojas ar Oskara Baltputņa pausto viedokli 2012. gada 27. jūnijā LVA virsnieku sarunās ar Valsts Prezidentu Andri Bērziņu par dažādās frontes pusēs karojušo latviešu karavīru vērtību un uzskatu tuvināšanas iespējām. Mūžīga cieņa pret saviem bijušajiem cīņu biedriem un piederība Tēvzemei ir tās vērtības, kuras Oskars ir kopis un turējis svētas visus savus karavīra un pēckara dzīves gadus. Šo vērtību apzināšanās ir pamatā Oskara nesavtīgajai rīcībai ‒ personīgam finansiālam dāvinājumam, 2011., 2012. un 2013. gadā iegādājoties un iestādot Likteņdārzā desmit ozolus, kas augs un paudīs mūžīgu piemiņu latviešu virsniekiem: jau minētajam čekas nošautajam radiniekam leitnantam Arvīdam Ronim, Oskara cīņu biedriem, Latviešu leģiona virsniekiem virsleitnantam Herbertam Osvaldam Apsānam, leitnantam Bernardam Edgaram Evertam, leitnantam Mihaelam Mananovam, kā arī saviem kolēģiem, LVA biedriem kapteinim Olģertam Vinkleram, virsleitnantiem Teodoram Kalnājam, Rolandam Kovtuņenko un Eduardam Stauveram, kā arī pulkvedim Kārlim Lobem un leģiona cīņu biedram virsleitnantam Valdim Eglājam. Nevar nepieminēt Oskara Baltputņa personīgo dāvinājumu LVA, sedzot materiāla iegādes un izgatavošanas izdevumus vienreizējām Jubilejas medaļām Latviešu virsnieku apvienībai 90 / 1922-2012, bez kurām vēsturiskās organizācijas 90 darba gadu atzīmēšana 2012. gada 3. decembrī nebūtu izdevusies tik svinīga. Vienreizējās Jubilejas medaļas par nopelniem LVA labā tika pasniegtas daudziem Apvienības biedriem un goda biedriem, Apvienības sadarbības partneriem, karavīru sabiedrisko organizāciju vadītājiem, Aizsardzības ministrijas un NBS augstākajām esošajām un bijušajām amatpersonām.   Virsniekvietnieka dzīves pavediens pārtrūka negaidot. 22. aprīlī Oskars, smaidīgs un asprātīgs, runājās ar LVA virsniekiem viņu sapulcē. 27. aprīlī Oskara sirdspuksti apstājās. Daugavas Vanagi, NBS karavīri, LVA, tuvinieki un draugi militārā goda ceremonijā atvadīsies no īstena latviešu tautas dēla 18. maijā Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcā Rīgā. Oskara Baltputņa pelnu urniņa gulsies blakus cīņu biedriem Latviešu leģionāru Brāļu kapos Lestenē. Bet Daugavas krastā, Likteņdārzā, Oskaram mūžīgu piemiņu paudīs Kokneses fonda dāvāts un 8. jūlijā, tieši 94. dzimšanas dienā, stādīts ozols.   Oskars Baltputnis apbalvots ar: Aizsardzības ministra Atzinības rakstu (2002, 2010); Aizsardzības ministra Goda rakstu (2012); NBS komandiera 3. pakāpes goda zīmi Par nopelniem (2011); SzS/ZS komandiera 2. pakāpes goda zīmi Par kalpošanu tautai un Latvijai (2004); Daugavas Vanagu Zelta nozīmi (1970); Latvijas Republikas Valsts aizsardzības fonda Lāčplēsis goda zīmi (2010); LVA Jubilejas medaļu Latviešu virsnieku apvienība 90 (2012). Latvijas valsts proklamēšanas gadadienā, 2014. gada 18. novembrī, Oskaram Baltputnim paldies teica (un paguva pateikt) Latvijas valsts, pasniedzot valsts apbalvojumu – Atzinības krusts (5. šķ.). Lai gaišs Tev Mūžības ceļš, Oskar! Tevis darītais paliek mums.   LVA biedre, atv. kapteine Sarma Līne